Laura stāvēja tirdzniecības centra “Spice” otrā stāva gaitenī, lēni kārtojot šalli un mēģinot atgūt elpu. Viņa bija ieradusies šeit pavisam parastu darīšanu dēļ — nopirkt dāvanu brāļameitai un izņemt paku. Parasta sestdiena, ierasts tirdzniecības centra troksnis un mierīgs noskaņojums, līdz brīdim, kad viņas pasaule sašķobījās.
Viņa iztaisnoja muguru un ciešāk sažņaudza savu rokassomiņu. Gadiem ilgais darbs loģistikā bija iemācījis Laurai vienmēr saglabāt vēsu prātu un stāju, pat ja iekšēji viss vārījās. Viņa vēlreiz paskatījās pāri margām uz pirmā stāva juvelierizstrādājumu veikalu, cerot, ka ir kļūdījusies.
Bet nē — tas bija viņas vīrs Arvis. Viņš stāvēja pie vitrīnas kopā ar jaunu, slaidu sievieti gaišā mētelī. Viņi abi bija noliekušies pār stiklu, it kā meklētu ko īpašu, dārgu un ļoti personisku.
— Arvi, vai tas tiešām esi tu? — Laura pusčukstus sev jautāja, jūtot, kā sirds sāk sisties nepieredzētā ātrumā. — Un kas ir šī meitene, kuras rokai tu nupat tik maigi pieskāries?
Laura lēnām sāka lejupceļu pa eskalatoru, viņas acis ne mirkli nenolaidās no pāra. Viņa redzēja, kā Arvis smaidīja — ar to pašu smaidu, kuru viņa vairs nebija redzējusi mēnešiem ilgi. Viņš šķita dzīvs, ieinteresēts un… dāsns. Tas pats Arvis, kurš mājās katru vakaru sūdzējās par krīzi uzņēmumā un “pazudušām” prēmijām.
— Līdz kam mēs esam nonākuši? — Laura domāja, cenšoties norīt aizvainojuma kamolu. — Es taupu uz pārtiku, lai mēs ātrāk nomaksātu parādus, bet viņš šeit, «Spicē», izvēlas briljantus svešiniecei?
Kad neuzticība tiek ietērpta zeltā
Veikala zālē valdīja klusa, elitāra gaisotne. Laura nemanāmi ieslīdēja iekšā, pakāpjoties aiz lielas reklāmas kolonnas. Viņa vēroja, kā jauna pārdevēja baltos cimdos izceļ no vitrīnas gredzenu ar lielu akmeni.
— Šis ir izcils modelis, — pārdevēja teica, un viņas balss skaidri atbalsojās klusumā. — Ļoti izteiksmīgs un vērtīgs. To vienmēr varēs viegli realizēt, ja radīsies tāda nepieciešamība.
Laura ieklausījās. “Realizēt?” — dīvaina frāze saderināšanās gredzenam. Viņa redzēja, kā Arvis uzmanīgi pēta rotu, it kā vērtētu nevis tās skaistumu, bet gan svaru.
— Arvi, cik tu izskaties mērķtiecīgs! — Laura pēkšņi iznāca no savas slēptuves, runājot mierīgā, gandrīz ledainā tonī.
Arvis strauji pagriezās. Viņa seja acumirklī kļuva pelēcīga, lūpas sakniebās. — Laura? Ko tu šeit… kāpēc tu esi šeit?
— Esmu šeit, lai redzētu, kā tu tērē mūsu “remonta” naudu, — viņa noskaldīja, skatoties tieši acīs gan vīram, gan apmulsušajai meitenei blakus.
— Kas šī ir par sievieti, Arvi? — meitene, kuru Laura vēlāk uzzināja saucam par Kristīni, satraukti pajautāja, ciešāk pieglaužoties Arvja elkonim.
— Es esmu viņa sieva. Jau desmit gadus, — Laura atbildēja, negaidot vīra reakciju. — Un tu, mīļā, laikam esi viņa jaunais “ieguldījums”. Tikai gredzenu labāk nenēsā — viņš to pērk nevis tev, bet kā drošības spilvenu saviem parādiem.
Arvis mēģināja viņu satvert aiz rokas, lai izvestu no veikala, taču Laura spēji atrāva plaukstu. Viņa jutās tā, it kā visi pārējie pircēji un pārdevēji skatītos tikai uz viņu, redzot viņas sagrauto laulību uz šī spīdīgā, samta fona.
— Mammu, nevajag tagad par to, — Arvis pēkšņi nomurmināja, it kā būtu sajaucis Lauru ar savu māti, bet pēc mirkļa izlabojās. — Laura, lūdzu, nerīko šeit scēnu. Mēs parunāsim mājās.
— Mēs jau esam izrunājušies, Arvi. Visus šos mēnešus, kad tu man meloji par problēmām darbā, kamēr pats plānoji savu “izejas stratēģiju”, — Laura teica skaļi, nebaidoties no citu ausīm.
Nodevība, kas slēpjas aiz vitrīnas
Mēģinot saglabāt kaut kripatiņu pašcieņas, Kristīne nolika gredzenu atpakaļ uz letes. — Arvi tu teici, ka esi procesā… ka esi gandrīz brīvs.
— Brīvs no naudas un godaprāta — to viņš tiešām ir, — Laura iestarpināja, viņas balsī skanēja rūgts smīns.
Arvis vairs nespēja savaldīties. — Laura, tu vienmēr visu sabojā! Tev mantkārība ir svarīgāka par visu. Tu nekad neesi sapratusi, cik man ir grūti uzturēt tavu komfortu!
— Mans komforts? — Laura iepleta acis. — Tu runā par tām vakariņām, ko es gatavoju no lētākajiem produktiem, kamēr tu šeit izvēlies zeltu? Tu runā par to, ka es atteicos no atvaļinājuma, lai mēs neiebrauktu mīnusos?
Pie veikala vitrīnas uz mirkli iestājās neērts klusums. Pārdevēja nodūra skatienu, jūtoties neērti par šo publisko grēksūdzi. Laura saprata, ka šis “Spices” apmeklējums ir beidzies. Viņa vairs nebija tā sieviete, kura klusējot gaidīs vīru mājās ar vakariņām.
— Zini ko, Arvi, — Laura uzrunāja viņu, viņas balss kļuva asāka. — Tu gribēji būt stratēģis? Lūdzu. Tikai rēķinies, ka šovakar slēdzenes dzīvoklim būs nomainītas. Un savus “stratēģiskos gredzenus” tu varēsi dāvināt saviem advokātiem.
Bet tas vēl nebija trakākais ko Laura atklāja….
Arvis nespēja apklusināt Lauru un viņa publiski pateica lietas, ko pat meitenei Kristīnei bija klausīties neērti
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un padalies ar savu viedokli – vai Laura rīkojās pareizi
